Kristīnes Kokumas liecība par Dāvidu

Kad Dāvids piedzima, tas bija diezgan negaidīts notikums mūsu ģimenē, jo viņš piedzima jau 7. mēnesī (31. nedēļa). Taču Dievs visu tā sakārtoja, ka nebija nekādu raižu un lielu rūpju par to, kā tikšu uz slimnīcu un kurš pieskatīs mūsu vecāko meitiņu Tabitu, kaut arī mans vīrs Mārtiņš tanī laikā bija Salacgrīvā. Kad jau gulēju palātā un bērniņš bija piedzimis, es jautāju Dievam – kāpēc tā notika? Aiz pārdzīvojumiem visu nakti nevarēju iemigt. Bet Dievs mani ļoti stiprināja- Viņš runāja manā sirdī, ka šis bērniņš izcīnīs cīņu par dzīvi tāpat kā Dāvids cīnījās ar lauvu un uzvarēja to. Tā mēs bērniņu nosaucām par Dāvidu, un visās grūtajās situācijās, kad likās, ka ir pavisam slikti, es atcerējos to nakti, kad Dievs mani stiprināja.

Bija jāiziet cauri dažādām grūtībām un sarežģījumiem- dēļ asins saindēšanās Dāvidam bija jāsaņem antibiotikas 15 dienas, bija vajadzība arī pēc papildus skābekļa. Vislielākās problēmas sagādāja ēšana- sākumā Dāvids ēda ar zondes palīdzību, bet pēc tam ārsti pakāpeniski centās pieradināt pie normālas ēšanas. Taču tam nebija panākumu- Dāvids sāka ēst aizvien mazāk. Tad Dāvidam tika salikti sirdsdarbības monitori un temperatūras mērīšanas ierīces, arī zonde tika uzlikta atpakaļ. Es kā mamma jau sāku sevi vainot par to, ka Dāvidam pieliktas visas tās ierīces, taču es nodevu to visu Dieva rokās. Dāvida 11.dzīves dienā, kad Mārtiņš bija atnācis ciemos uz slimnīcu, mēs nolēmām lūgt Dievu. Lūgšanas laikā es paskatījos monitorā un ieraudzīju, ka Dāvidam pasliktinājusies sirdsdarbība. Tūlīt pasaucu ārstu, taču, kamēr viņa nāca, viss atkal nostājās normas robežās. Ārste visu apskatīja un teica, ka viss ir normāli, tomēr aicināja mani nekautrēties viņu saukt ikreiz, kad parādās vajadzība. Viņa bija ļoti iejūtīga. Pēc kāda laiciņa es atkal ieraudzīju, ka sirdsdarbība krītas un saucu ārstu. Šajā reizē sirdsdarbība noturējās zema ilgāku laiku. Daktere uzreiz Dāvidu paņēma uz savu kabinetu novērot. Tā bija ceturtdiena. Dāvidam pielika sistēmu, kas nodrošināja papildus šķidrumu un deva ēst caur zondi. Piektdien abi ar Mārtiņu nolēmām aiziet uz vakara dievkalpojumu draudzē. Pēc dievkalpojuma visa draudze aizlūdza Dievu par Dāvidu, lai Dieva prāts notiek. Tanī vakarā atbraucu mājās un lūdzu Dievu, lai Viņš risina mūsu lietu ātri. Nākošajā dienā es aizbraucu uz slimnīcu un ārsti pastāstīja, ka iepriekšējā vakarā Dāvids bija sācis raudāt pēc ēdiena- viņš pats bija sācis ēst no pudelītes, kā to dara ikviens bērns.

Dāvida 25.dzīves dienā mēs visa ģimene beidzot bijām kopā. Slava un pateicība Dievam par to!