Kristīnes Kokumas liecība par Dāvidu

Kad Dāvids piedzima, tas bija diezgan negaidīts notikums mūsu ģimenē, jo viņš piedzima jau 7. mēnesī (31. nedēļa). Taču Dievs visu tā sakārtoja, ka nebija nekādu raižu un lielu rūpju par to, kā tikšu uz slimnīcu un kurš pieskatīs mūsu vecāko meitiņu Tabitu, kaut arī mans vīrs Mārtiņš tanī laikā bija Salacgrīvā. Kad jau gulēju palātā un bērniņš bija piedzimis, es jautāju Dievam – kāpēc tā notika? Aiz pārdzīvojumiem visu nakti nevarēju iemigt. Bet Dievs mani ļoti stiprināja- Viņš runāja manā sirdī, ka šis bērniņš izcīnīs cīņu par dzīvi tāpat kā Dāvids cīnījās ar lauvu un uzvarēja to. Tā mēs bērniņu nosaucām par Dāvidu, un visās grūtajās situācijās, kad likās, ka ir pavisam slikti, es atcerējos to nakti, kad Dievs mani stiprināja.

Tālāk...

Kristiānas liecība

Mazliet par to, kā personīgi iepazinu Dievu...

Piedzimu kristīgā ģimenē. Gāju uz dievkalpojumiem, taču neuztvēru to visu nopietni- dažreiz dievkalpojuma laikā pat iemigu. Citiem vārdiem- atsēdēju laiku. Arī Bībeli lasīju, kaut arī daudz no tur rakstītā nemaz nesapratu. Tā tas ilga vairākus gadus līdz brīdim, kad man radās iespēja apmeklēt kādu kristīgu nometni, kas stipri atšķīrās no tā, kā biju pieradusi līdz šim. Šajā nometnē, kaut arī biju tikai bērns, sajutu neaprakstāmi lielo mīlestību, ko spēj dot tikai Jēzus- iepazinu Jēzu kā savu personīgo Glābēju.

Tālāk...

Emīla liecība par darbu

Pagājušajā vasarā sāku lūgt Dievu par to, lai būtu vasarā iespēja nopelnīt. Vasara pagāja, bet es visa gada garumā turpināju lūgt un, kad atcerējos par to, teicu arī citiem, lai aizlūdz. Tagad, kad gads ir aizgājis, atskatoties varu teikt, ka Dievs ir varens un vienmēr uzklausa lūgšanas.

Dievs sāka atbildēt uz manām lūgšanām šīs vasaras sākumā- man piezvanīja tēta brālis un piedāvāja strādāt pie viņa celtniecībā, turklāt papildus algas naudai viņš piedāvāja nodrošināt arī ar dzīvesvietu un ēdināšanu. Parunāju ar vecākiem, un viņi bija ar mieru. Tā nu Dievs man deva iespēju strādāt, nopelnīt un tam visam pa vidu arī atpūsties (tēta brālis izmaksāja atpūtu akvaparkā). Turklāt tas bija tikai sākums.

Kad pēc 3 nedēļu darba pie tēta brāļa atgriezos Valmierā, man piezvanīja māsas vīrs un piedāvāja palīdzēt veikt kāda dzīvokļa remontu. Es atkal aprunājos ar vecākiem, un viņi atļāva. Darbs ritēja ātri- Dievs bija parūpējies par vēl vienu iespēju nopelnīt.

Vēlāk es strādāju jau trešajā darba vietā vasarā- pie sava tēta pulēju mašīnas, palīdzu likvidēt to vizuālos defektus u.c.

Dievs parūpējās ne tikai par to, lai es varētu nopelnīt, bet svētīja arī ar to, lai darbs nebūtu garlaicīgs. Tā nu Viņš uzklausīja manu lūgšanu trīskārtīgi. Tāpēc gribu jūs iedrošināt- Viņš dzird un zina labāko laiku, kad dot, ko lūdzam.

Atbrīvots

18 gadu vecumā par viņa „mājām” kļuva 14-vietīga kamera Valmieras cietumā. Tagad viņam ir 25. Pirms nedaudz vairāk kā gada viņš tika palaists brīvībā. Sabiedrībā pastāv lielā mērā pamatots stereotips- bijušie ieslodzītie nespēj mainīties un agri vai vēlu atgriežas ieslodzījumā. Artis ir viens no retajiem, kura dzīve liecina par to, ka IR iespējams dzīvot savādāk.

Tālāk...

Dievs dziedina - tikai nešaubies!

2011. gada jūlija sākumā mēs ar draudzes jauniešiem bijām nometnē Daugavpilī. Bija trešā nometnes diena, karsts un saulains laiks. Vakarā izdomājām uzspēlēt volejbolu. Spēles laikā es pamatīgi sasitu kājas pirkstus, taču centos tam nepievērst īpašu uzmanību un turpināju spēlēt. Vēlāk vakarā kāja sāka piepampt, pirksti sāka iegūt zilganu nokrāsu- sapratu, ka laikam sasitums ir nopietnāks kā sākumā šķita.

Tālāk...

Liecība par gredzenu

Jeremijas 15:19 Tādēļ Tas Kungs man sacīja tā: "Ja tu piegriezīsies Man, tad Es tevi paturēšu pie Sevis, lai tu Man no jauna drīkstētu kalpot; ja tu izšķirsi patiesi vērtīgo no niecīgā, tad tu būsi it kā Mana mute. Lai tie tad griežas pie tevis un ne tu pie viņiem."

2007. gada 22. jūlijs bija skaista vasaras diena. Svētdiena. Mēs ar sieviņu bijām saderinājušies jau nedaudz vairāk kā 2 mēnešus. Tajā svētdienā pēc dievkalpojuma bijām aizbraukuši uz jūru, netālu no Tūjas. Ap 20iem devāmies mājup. Kad bijām atbraukuši līdz Valmierai, Māra konstatēja to, ka saderināšanās gredzens ir pazudis. Tas vairs neatradās viņas pirktā. Steidzīgi izlaidām pārējos pasažierus no mašīnas un braucām atpakaļ uz Tūjas piekrasti. Pa ceļam domās izsekojām, kurā brīdīt gredzens bija pazudis. Lai iesmērētu muguru ar pretapdeguma krēmu, Māra bija novilkusi gredzenu un nolikusi uz segas malas. Neilgi pēc tam mēs to segu kārtīgi izpurinājām, lai atbrīvotos no smiltīm. Tajā brīdī gredzens noteikti bija pazudis.

Tālāk...